Notes

Imants Ziedonis dzimis 1933. gada 3. maijā Rīgas apriņķa Slokas pagasta Ragaciema Birutās zvejnieka ģimenē, beidzis Tukuma 1. vidusskolu un Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultāti, kā arī Augstākos literāros kursus Maskavā. Pirmā publikācija - 1956. gadā, 1961. gadā iznāca pirmais dzejoļu krājums Zemes un sapņu smilts. 1965. gadā izdotais dzejoļu krājums Motocikls tūlīt kļuva populārs. Ar dzejas kompozīciju Motocikls (1967) Dailes teātrī P. Pētersons iedibināja Latvijā dzejas teātri. 1968. gadā iznāca dzejoļu krājums Es ieeju sevī, tam sekoja par visharmoniskāko atzītais krājums Kā svece deg (1971), tad Caurvējš (1975) un meditatīvām pārdomām cauraustie krājumi Man labvēlīgā tumsā (1979) un Re, kā (1981).

Ziedonis ir viens no visvairāk komponētajiem latviešu dzejniekiem. No Austras Pumpures dziedātās Mīlestība divreiz neatnāk ar Imanta Kalniņa mūziku un klausītājiem vispazīstamākajām ‒ Raimonda Paula dziesmām: Vēja zieds, Svētvakars, Dziesmiņa par prieku, Tāpēc jau, ka nevar zināt kāpēc u .c. līdz Pētera Plakida dziesmu ciklam Trejžuburis (1967), Imanta Zemzara dziesmu ciklam Ķemeri baritona balsij un soprānsaksofonam, Juris Karlsona Trīs monologiem mecosoprānam un klavierēm (1974) un tas nebūt vēl nav viss.

Dzejnieks rakstījis scenāriju arī scenārijus: dokumentālajai filmai Gada reportāža (kopā ar H. Franku, 1965), mākslas filmām Pūt, vējiņi! (kopā ar G. Piesi, 1973), Puika (kopā ar Aivaru Freimani, 1977) un Imanta Kalniņa operai Spēlēju, dancoju (1976); sakārtojis tautas dziesmu izlases Kas jāzina meitiņām (1981) un Puisīts augu (1984), sarakstījis apceri par folkloru Tu dzīvoji dižu darbu (1985); sarakstījis aprakstu grāmatu Kurzemīte (1-1, 1970-1974), kurā apkopoti apraksti par latviešu cilvēkiem, viņu paražām, sadzīvi, kultūru.

Pie 70., 80. gadu latviešu lirikas augstākajām virsotnēm jāmin I. Ziedoņa poēmas Poēma par pienu (1977) un Vidvidvārpa (1982). I. Ziedonis radījis savdabīgu dzejoļus prozā - epifānijas (Epifānijas 1-2, 1971-1974; 3, 1994). Tās tulkotas lietuviešu, angļu, vācu, zviedru, ukraiņu valodā. Līdzīgi epifānijām ar krāsainību, lirisko valodu izceļas Imanta Ziedoņa pasakas - Krāsainās pasakas (1973), Lāču pasaka (1976), Blēņas un pasakas (1980), Pasaka par bizi (1999). Bērniem I. Ziedonis sarakstījis enciklopēdiskas grāmatas - Kas tas ir - kolhozs (1984) un Es, cilvēks, pasaule (1993).

Ziedonis vienmēr bijis sabiedriski aktīvs, bet savā īpašā veidā - no 1987. līdz 1992. gadam, būdams Latvijas Kultūras fonda priekšsēdētājs, I. Ziedonis iedibināja Spīdolas, dienas, Spīdolas stipendiju un Daugavas krastu sakopšanas programmu. Divdesmit gadus I. Ziedonis vadīja inteliģences grupu, kas atbrīvoja Latvijas dižkokus, bet 90. gados kopā ar Ēriku Hānbergu un Aivaru Berķi organizēja konkursu par sakoptāko Latvijas lauku sētu. 80. gados I. Ziedonis sāka dibināt kontaktus ar trimdas latviešu rakstniekiem, dzejniekiem un kultūras darbiniekiem.

Latvijas Republikas laikā iznākuši dzejoļu krājumi Viegli (1993), Ceļa sentiments (2000), Gaismas parāds, Gaismas trioletas (abi 2003). No 1995. līdz 2002. gadam iznākuši I. Ziedoņa raksti 12 sējumos.

Apbalvojumi: LPSR Valsts prēmija (1967, 1987), Triju Zvaigžņu ordenis (1995, 2000), LZA Raiņa balva (2001).

Imanta Ziedoņa personība un viņa dzeja devusi ierosmi JRT režisoram A. Hermanim izveidot savdabīgu un ļoti populāru izrādi - Ziedonis un Visums, kas bija Teātra balvas Spēlmaņu nakts 2009./2010. gada sezonas laureāte: nominācijā Labākais latviešu autora darba iestudējums un Gada labākais aktieris (Kaspars Znotiņš - Ziedoņa lomas tēlotājs izrādē).

Par šo iestudējumu Uģis Segliņš Teātra Vēstneša 2011. gada 2. numurā raksta:

„(..) Vakar es gribēju lūgt politisko patvērumu izrādē Ziedonis un Visums. Kad bija beigusies izrāde, visi stāvēja kājās, sajūsmā aplaudēja, es gribēju apsēsties un neiet prom, neļaut tai izrādei tā vienkārši pārtrūkt un pagaist. Man likās netaisnīgi, ka tik īsta dzīve ir tik īsa. Tāda tīra enerģija, kuras dēļ jau arī vispār ir vērts baudīt mākslu. Pat ne tikai viss kopumā - te bija veselām strīpām visa kā, kur lūgt patvērumu - latvietībā, dzīves kā dzejas izjūtā, cilvēkā, vienkārši - redzībā. Ziedonis staroja ar visiem paša uzskaitītājiem galu stariem, ieskaitot viņam klausulē priekšā pateiktos matu galus. Un pēkšņi ieraugu arī, cik daudz liela un lieka visapkārt. Un cik daudz maza un būtiska tepat līdzās. Pilna pasaule neatkārtojamu, vienreizēju sīkumu! Visus tāpat neaptversi? Sīkums! Pēkšņi gribas dzīvot sīki jo sīki... Pat caurvējiem plosītajā, vaļā stāvošajā tēvzemē - nav tā, ka nav kur patverties. Ir patvērumi, ir. Un tik droši".